Mēdz teikt, ka cilvēki spēlē, lai kaut ko aizmirstu vai kaut ko iegūtu. Manā gadījumā sākās ar parastu garlaicību. Pirms kādiem desmit mēnešiem vīrs tika komandējumā, bērni jau sen ārpus mājas, un es sēdēju pie televizora, nevis sajūsmā par kārtējo seriālu, bet gan mehāniski plikšķinot kanālus. Tavs prāts paliek dobjš, acis krīt ciet, bet miegs vēl nav atnācis. Tamlīdzīgā stāvoklī es nejauši uzsita ar peles taustiņu, kad telefons bija savienots ar mikseri. Nu labi, diezgan detalizēti.

Reiz draudzene Aija, kura strādā par attālo konsultanti, pieminēja, ka pēc darba viņai patīk uzspēlēt kārumspēles. Nevis tāpēc, lai nopelnītu miljonus, bet gan lai atslēgtos no jautājumiem no klientiem. Es tolaik tikai pasmējos, jo vienmēr uzskatīju šādas izklaides par naudas izšķiešanas veidu. Taču pienāca tas vakars, kad apnika pat seriāls. Aiz atslodzes es iegāju mūsu mājaslapā, atceroties Aijas vārdus, ka varu sākt ar nelielu summu. Un tā arī izdarīju.

Pirmajās minūtēs likās, ka interfeiss ir pārāk vienkāršs, un es nemaz nesapratu, ko daru. Tomēr pēc stundas es jau smējos pati par savu nespēju saprast, kas notiek. Jūs taču zināt to sajūtu, kad nospiežat pogu, bet rezultāts ir tikai nejaušā secībā? Tā bija ar mani. Uzmeta nelielu summu desmit eiro. Nogriezu telefonā paziņojumus, nodevās procesam. Sākumā es zaudēju. Tad atkal zaudēju. Bet trešajā gājienā pēkšņi uzradās uzvara – divdesmit septiņi eiro. Ak, Dievs, kāds prieks! Man nebija ne mazākās vēlmes turpināt tās nakts garumā, bet es atklāju sev jaunu laika pavadīšanas veidu.

Pēc pāris nedēļām es sapratu, ka gribu tikai nelielu atgriešanos pie šī prieka pēc darba dienas. Tieši tad arī sāku pievērst uzmanību kazino piedāvājumi. Nevis uz visiem iespējamajiem, izdevīgākā stāvoklī esošajiem, bet tas ir normāli. Es sapratu, ka manā gadījuma spēle ir kā tāds futrālis, ar kuru var paskatīties uz savu attieksmi pret neveiksmi. It īpaši, kazino piedāvājumi bieži nāca ar nosacījumiem, kurus es mācījos paredzēt. Daži lika papildināt kontu par desmit, citi – veikt likmes ar noteiktu koeficientu. Bet es andartiem nekad nepārsniedzu savu budžetu, jo mērķis bija baudīt spēli, nevis riskēt.

Tā es nonācu pie secinājuma, ka spēle uzticamu pakalpojumu sniedzēju vietnēs var būt lielisks veids, kā praktizēt emociju kontroli. Iedomājieties, ka sēžat pie virtuves galda un ļaujat sev noticēt, ka peļņa ir nejaušība. Zaudējums – nevis katastrofa, bet tukša kombinācija. Es sāku apzināti raudzīties uz katru vērpjot no vieda cilvēka acīm. Jauns grūts darbs, saspīlējums attiecībās ar draugiem – visas tās sajūtas es atstāju pie ekrāna. Un pats galvenais, es vairs neuztveru sīkas neveiksmes tik personīgi. Ir reizes, kad pat tava labākā stratēģija manā izpildījumā nav stratēģija, bet gan spēle ar patīkamu cerību.

Viendien kādas māsasdzīvnieka dzimšanas dienā satikos ar pāris paziņām un sākām sarunu par to, kā visi esam kļuvuši atkarīgi no tālruņa. Izņēmu telefonu un parādīju, kāda ir mana spēles saskarne. Draugi vēroja, komentēja, smējās par sarkanajām kombinācijām. Neviens neminēja, ka tā ir slikta izklaide, tāpēc, ka spēle man sagādā tikai vieglu un kontrolētu baudu. Tomēr daudzi no viņiem ir biežāki azartspēļu arēnu apmeklētāji nekā es, lai gan tas nav mans darījums. Protams, tās sarunas laikā viens no viņiem minēja par bonusiem un izdevīgām akcijām. Tā es uzzināju, kāda reizēm ir atšķirība starp veciem un jauniem kazino piedāvājumi, bet nekad nedzinos pēc minimālajiem noteikumiem. Vairāk mēģināju saprast, cik godīgi un caurskatāmi ir spēlētājiem.

Laika gaitā es iemīļoju kādu konkrētu spēli ar vienkāršiem augļiem, kas man atgādina manas bērnības mašīnām ar ķiršiem un zvaniņiem. Varbūt tas skan dumji, tomēr šī retro detaļa manī modina patīkamu siltumu. Kad no darba atgriežos ar nogurušu kaulu un prātu no gada atskaitēm, es uzvāru tēju, apsēžos un vienkārši skatos, kā diski griežas. Neuzstādu sev prasības laimēt, ļauju notikt tam, kam jānotiek. Pēc divdesmit minūtēm jūtos kā pēc jogas. Kad es atklāju, ka tas nav tas pats, kas bezmērķīga TV skatīšanās, es sev to atļāvu.

Šeit es gribu atzīt, ka sākumā man bija stereotipi, ka visi, kam patīk spēlēt, ir vai nu izmisuši, vai vienkārši mēģina aizbēgt. Taču mans gadījums pierāda pretējo. Es esmu finanšu speciāliste, dzīvoju ar mēneša budžetu, un spēle ir tikai maza burciņa ar pārsteigumu katru piektdienu. Dažreiz tā pārvēršas par naudas izņemšanas zaļu, piemēram, kad es no mazas likmes izvelku divdesmit eiro un nopērku ziedus sev. Tas gan ir jauki. Un esmu ievērojusi, ka pēc šāda maza prieciņa esmu laipnāka ar kaimiņiem vai pārdevējām. Iespējams, tāpēc, ka vilšanās par nevēlamiem notikumiem manā dzīvē ieņem mazāk vietas un sīkumi nesabojā garastāvokli.

Gribas ieteikt citiem – nebaidieties no jauniem vaļaspriekiem, bet nedomājiet, ka tie būs kāpnis uz bagātību. Pilsētā ir tik daudz risku, sākot ar pārmērīgu alkohola liet